Kā ir beigt žurnālistikas skolu pandēmijas laikā

Kā nesen absolvējusi žurnālistiku, es nevaru vien brīnīties, kas man un maniem kursabiedriem būs tālāk?

(Pieklājīgi: Sabrina Brons)

Tiksim skaidrībā par vienu lietu: mēs nekad tiešām Paredzams, ka, pirmkārt, absolvēs darbu.

Žurnālistikā un jo īpaši drukātajā pusē mani draugi un kursabiedri Misūri Universitātes 2020. gada klasē saprata, ka absolvēšana ar darbu būtu brīnišķīga, taču maz ticama. Tomēr mēs gaidījām, ka mēs visi iegūsim darbu neilgi pēc absolvēšanas, iespējams, mēneša laikā pēc studiju sākšanas. Kad vasara būs beigusies, mēs vismaz zinātu, ko darīsim septembrī.

Bet šīs cerības izskatās drūmas. Ziņu telpas saskaras ar atlaišanu, atlaišanu un slēgšanu Amerikāņu žurnālistikas vēsturē nepārspējamā tempā. Tāpat kā daudzi citi jaunie žurnālisti, es nosvinēju sākumu virtuāli, vērojot, kā mans vārds rit garām Facebook ievietotajā video, kas liecina, ka esmu absolvējusi vietu, kas pēdējos četrus gadus bija mana mājvieta.

Man ir paveicies vairāk nekā lielākajai daļai studentu, kas absolvē pandēmijas laikā. Februāra beigās man piedāvāja stažēties Poynter Institute’s PolitiFact. Tajā laikā es biju Ņujorkā kopā ar MU žurnālu klubu — četras dienas pirms pirmā apstiprinātā COVID-19 gadījuma pilsētā.

Kad es pieteicos PolitiFact, man bija arī pieteikšanās augstskolai. Lai gan es nekad necerēju, ka būšu darbā pirms absolvēšanas, man bija bail pamest MU bez vasaras prakses un iekļūšanas pamatskolā. Kad saņēmu zvanu no PolitiFact, es beidzot varēju izelpot.

Un tad 13. martā sākās vecākā kursa maiņa.

Divas dienas iepriekš MU paziņoja, ka nedēļu pirms pavasara brīvdienām dosimies attālināti. Šāds lēmums mani nepārsteidza — baumas visu dienu klīda ap universitātes pilsētiņu. Kad saņēmu e-pastu, kas apstiprina pāreju uz attālinātām nodarbībām, es sēdēju Žurnālistikas skolas kafejnīcā un viss apklusa. Universitātes pilsētiņa jau bija pieklusinātāka nekā parasti, taču varēja redzēt, ka atmosfēra mainījās. Tas bija kā filmā.

Man un manam draugam bija paredzēts, ka nākamajā dienā mācījāmies uz mūsu vidusstudiju, taču šīs izmaiņas grafikā nozīmēja, ka mūsu vidustermiņa kurss tiks pārcelts un galu galā tiks pasludināts par atvērtu grāmatu. Sēžot sarkanajos plastmasas krēslos, kas, neapzināti, būtu pēdējā reize, es biju sajūsmā, pacilāta un sajūsmā par ilgstošu mājas apmeklējumu.

Kad es pametu MU, lai kopā ar ģimeni ievietotu karantīnu mūsu mājās Čikāgas priekšpilsētā, es paņēmu līdzi visas savas mācību grāmatas un mācību materiālus, domājot, ka pēc pavasara brīvlaika beigām, iespējams, būšu mājās nedēļu vai divas. Es negaidīju, ka atlikušajā semestrī nodarbības būs attālinātas. Es apmeklēju pēdējo klātienes kursu savā bakalaura karjerā, to neapzinoties.

Koronavīrusam mainot koledžu pilsētiņu darbību, radās nenoteiktība. Pēkšņi draugi un ģimenes locekļi man sāka jautāt, vai man joprojām ir prakse. Jā? Cik es zinu. Ja es joprojām dotos praksē uz Floridu. ES tā domāju? Tāds ir plāns. Ja es būtu iestājusies pamatskolā. Ceru, ka darīšu? Es vēl neesmu dzirdējis.

Apmēram nedēļu pēc tam, kad atgriezos mājās, mani uzņēma pamatskolā, un vēlāk tajā pašā dienā saņēmu e-pasta ziņojumu ar temata rindiņu: “Prakse joprojām turpinās.” Neskatoties uz visu ap mani valdošo haosu, es jutu, ka man ir kaut kāds pēcdiploma plāns. Es nevarēju noticēt.

Daudziem maniem klasesbiedriem nebija tik paveicies. Vasaras darbi un prakses tika atceltas. Mana draudzene, kura studēja žurnālistiku, 2019. gada rudenī bija ieguvusi praksi tikai tāpēc, ka pavasarī tā tika atcelta. Pat ja redakcijas ļāva saviem praktikantiem atlikt praksi uz rudeni vai nākamo vasaru, senioriem nepaveicās. Viņi bija izlaidumā. Atlikšanas nav. Atliek tikai atrast darbu — kaut kā.

VAIRĀK NO POYNTER: Kā uzsākt žurnālista karjeru pandēmijas vidū?

Daži no maniem klasesbiedriem ir atraduši pirmo darbu, neskatoties uz pandēmiju. Manam istabas biedram, kolēģim žurnālistikas specialitātē, martā tika piedāvāts darbs raidstacijā, un jūnijā viņš joprojām sāks strādāt. Cits draugs un klasesbiedrs saņēma piedāvājumu neilgi pēc skolas beigšanas un tikko sāka strādāt par vietējās televīzijas reportieri.

Kā žurnālists, kas nāk no skolas, kas balstās uz vietējām ziņām, es zinu, cik svarīgi ir nodrošināt vietējo informāciju, īpaši šīs krīzes laikā. Lai gan mani klasesbiedri un es tikām apmācīti, izmantojot Misūri metodi — mācību metodi, kas nozīmē, ka mēs “mācāmies darot”, mani klasesbiedri cīnās, lai atrastu savu vietu profesionālajā pasaulē.

Šobrīd es zinu atbildes uz jautājumiem, ko mani draugi un ģimene man uzdeva martā. Jā, man joprojām ir prakse. Jā, es došos uz Floridu, bet galvenokārt strādāšu attālināti. Jā, es iestājos pamatskolā, bet man būs attālās nodarbības.

Bet nenoteiktība joprojām pastāv. Kāda realitāte izskatīsies septembrī, nav skaidrs

Ko es zinu, ir šāds: dienu pirms MU studenta pirmā kursa sākuma jūs stāvat rindā ar citiem pirmkursniekiem kolonnu ziemeļu pusē netālu no Kolumbijas centra. Jūs visi skrienat cauri kolonnām uz Jesse Hall un saņemat bezmaksas Tiger Stripe saldējumu, sākot savus koledžas gadus kā Tīģeris.

Piektdien pirms pēdējā fināla seta jums vajadzētu stāties rindā ar citiem drīzumā esošajiem absolventiem kolonnu dienvidu pusē netālu no Džesijas Holas. Pēc tam jūs skrējāt cauri kolonnām pilsētas centra virzienā un saņemat savu bezmaksas alu, tādējādi atzīmējot savas koledžas karjeras beigas.

Šogad tā ir tikai viena tradīcija visās pilsētiņās visā valstī, kuru nepabeidza universitātes seniori. Mums neizdevās izskriet cauri kolonnām pēc bezmaksas alus vai šķērsot skatuvi. Tagad mēs visi tikai gaidām savu iespēju atkal būt kopā universitātes pilsētiņā, gaidot, kad sāksies mūsu žurnālista karjera, un gaidām, kad mūsu nākotne pieņemsies spēkā.

Sabrina Brons ir auditorijas iesaistes praktikante uzņēmumā PolitiFact.